Aivars Kļavis. Viņpus vārtiem-1. Adiamindes āksts

Vinpusvartiem1AdiamindesakstsAKljavisfb2

Lai gan darbā atspoguļoti pilnīgi patiesi notikumi un tas balstās uz vispārzināmiem vai mazākzināmiem vēsturiskiem faktiem, autors uzskata par nepieciešamu atgādināt, ka tas ir romāns, nevis pētījums par Vidzemes un Rīgas vēsturi vai kāda konkrēta cilvēka dzivesgājumu. 1705. gadā krievu ģenerālfeldmaršals Šeremetjevs raksta savam valdniekam Pēterim vārdus, kurus vēlāk zinās, citēs vai pieminēs ikviens, runājot par 18. gadsimta sākumu Vidzemē. “Man Tev jāziņo, ka visvarenais Dievs un vissvētā Dievmāte Tavu vēlēšanos piepilda: ienaidnieka zemē vairs nav ko postīt. No Pliskavas lidz Tērbatai… 38 verstis šaipus Pērnavas un no Rīgas līdz Valkai viss ir izpostīts, visas pilis ir sagrautas. Nekas nav atlicis, izņemot Pērnavu un Rēveli, un šur tur pa muižai pie jūras.” Vel pēc pieciem gadiem, nespējot ilgāk izturēt aplenkumu, padodas Rīga. Pilsētā plosās mēris, un drīz jau tā varā nonākusi visa Vidzeme. Daudzviet labi ja no katriem desmit cilvēkiem dzīvi palikuši trīs. 1710. gada 14. jūlijā grāfs Šeremetjevs svinīgi iebrauc Rīgā. Rātes un visu pilsētnieku vārdā viņu sveic Rīgas burggrāfs un pasniedz divas trīs mārciņu smagas zelta atslēgas, par to vēlāk pretī saņemot Pētera I spieķi, ar ko viņš pašrocīgi mēdzis sist nepaklausīgos. Toties Vidzemes muižnieki panāk, ka cars apstiprina Sigismunda Augusta privilēģiju, dāvājot tiesības, kādas tiem nekad agrak nav bijušas. Viņi atgūst muižas, pievieno tām jaunas, dedzina brandvīnu un ceļ krogus. Ir sācies viens no visdrūmākajiem posmiem latviešu tautas vēsturē. Acīmredzot kaut kad šajā laikā arī tapušas leģendas gan par Adiamindes ākstu, gan līvu virsaiti Vesiki, sauktu Perniģelis, viņa mazmazdēlu Sanderu Pernefogelu un, visbeidzot, brīvkungu Hieronīmu Kārli Fridrihu fon Minhauzenu un Liepupes mācītāja Klēmaņa ģimenes mājskolotāju Garlību Helvigu Merķeli. Leģendas par to, kas mēs esam un vai patiešām mēs esam tie, kas esam. zvabc

indexarhīvs    yandex     mega

Aivars Kļavis. Viņpus vārtiem-2. Rīgas kuprītis

Vinpusvartiem2RigaskupritisAKljavisfb2

Romāns “Rīgas kuprītis”, triloģijas “Viņpus vārtiem” otrā grāmata (pirmā “Adiamindes āksts”), vienlaikus ir pilnīgi patstāvīgs darbs. Skarbi patiess, aizraujošs un ar interesi lasāms stāstījums par laiku un cilvēkiem. Grāmatas “Rīgas kupritis” tapšanas laikā savāktais materiālu klāsts ļāvis autoram palūkoties uz daudziem šķietami hrestomātiskiem notikumiem no pilnīgi no citas puses, atsaucot realitātē ne vienu vien mītu par mūsu pagātni, lai tā vietā liktu patiesi mītiskus notikumus, kurus laika gaitā, pašu tuvredzības un svešu varu ietekmē, esam pazaudējuši. 1812. gada 11. jūlijā, kad, baidīdamies no Napoleona karaspēka uzbrukuma, ģenerālgubernators fon Esens liek aizdedzināt Rīgas priekšpilsētas, kāda sieviete starp degošajām mājām atrod raudošu zidaini. Tas ir Rīgas kuprītis, kurš savu kupri iemanto citu vainas dēļ, bet izaudzis kļūst par turīgu vīru. Ar viņa acīm tad arī tiek vērots 19. gadsimts Rīgā un Latvijā. Mīlestība un naids. Uzticība un nodevība. Puritānisms un izvirtība. Nežēlīga atriebība un pazemīga pakļaušanās liktenim. Tas viss ir vienuviet šajā laikā, kad nauda sāk valdīt pār cilvēkiem. Romānā darbojas arī daudzas vēsturiskas personas. To vidū komponists Baumaņu Kārlis, dzejnieks Auseklis, Pirmās atmodas saucēji žurnālists Dīriķis, rūpnieks Tomsons un arhitekts Baumanis, arī vācu muižniece, Adiamindes īpašniece, Leokādija Freitāga fon Loringhofena, kas dzīvoja vienā laikā ar viņiem, un Livonijas mestrs Johans Freitāgs fon Loringhofens, kurš valdīja četrus gadsimtus agrāk.

indexarhīvs    yandex    mega

Aivars Kļavis. Viņpus vārtiem-3. Piesmietais karavīrs

Vinpusvartiem3PiesmietaiskaravirsAKljavisfb2

Gluži tāpat kā cikla pirmā grāmata “Adiamindes āksts” un otrā “Rīgas kuprītis”, arī šis darbs balstīts uz patiesiem vēsturiskiem notikumiem un vēsta par konkrētu cilvēku likteņiem šoreiz 20. gs. sākumā. Tomēr “Piesmietais karavīrs” ir romāns, nevis vēstures grāmata vai biogrāfiska apcere. Tātad viena no versijām par iepriekšējo paaudžu cēlsirdību un zemiskumu. Tomēr galvenokārt tas ir stāsts par cilvēku ciešanām, mīlestību, vilšanos un cerībām, ko fakti nespēj izskaidrot, bet dokumenti noklusē. 20. gadsimts. Viens no asiņainākajiem un nežēlīgākajiem cilvēces vēsturē. Šķiet, tas vēl arvien ir tepat līdzās. Ar saviem noslēpumiem, mīlestību un ciešanām. Arī ar saviem neatbildētajiem jautājumiem tas uzlicis neizdzēšamu zīmogu šodienai. Cikla “Viņpus vārtiem” trešajā romānā “Piesmietais karavīrs”, stāstot par 20. gs. pirmo pusi, autors mēģina sagraut mītus, kurus notikumiem uzslāņojis laiks un cilvēki. Kas tad slēpjas aiz vispārzināmiem faktiem? Kā radās latviešu strēlnieku bataljoni? Kā īsti tapa Latvijas Valsts, un kāpēc briti de facto to atzina septiņas dienas agrāk, nekā pati valsts tika proklamēta? Kas bija sieviete melnajā brokāta kleitā un augstpapēžu kurpēs, kas 1919. gada 22. maijā, kad Stučkas valdība un sarkanie strēlnieki bēga no Rīgas, vienatnē uzsāka bezjēdzīgu kauju ar pilsētā ienākušajiem vāciešiem? Bet varbūt notikumu aizsākumi meklējami daudz senākā pagātnē: 1560. gadā, kad krievi sakāva maršala Šalla fon Bella komandētos bruņiniekus un parādos nonākušais mestrs Ketlers pārdeva Livoniju poļiem?

indexarhīvs    yandex    mega

Aivars Kļavis. Viņpus vārtiem-4. Ceļojošā cirka gūstekņi

Vinpusvartiem4CelojosacirkagustekniAKljavisfb2

Romāns “Ceļojošā cirka gūstekņi” pabeidz Aivara Kļavja četru romānu ciklu Viņpus vārtiem, kurā līdz šim iznākuši romāni Adiamindes āksts (2005), Rīgas kuprītis (2007) un Piesmietais karavīrs (2009). Romānā Ceļojošā cirka gūstekņi daudzās dažādos laikmetos aizsāktās sižetiskās līnijas beidzot sasienas ciešā mezglā, neskaitāmie personāži atklāj savas patiesās sejas, un kļūst skaidra autora pārsteidzošā iecere notvert literatūras tīklā Latvijas beidzamā gadu tūkstoša vēsturi. Vēsture vairs nav sižets, t. i., cēloņsakarīgu notikumu virtene un pat ne labirints drīzāk necaurbrienama biežņa, varbūt ceļojošais cirks. Romānā līdzās ir bīskaps Alberts un Kārlis Ulmanis, kurš nonācis aci pret aci ar nāvi, Kaupo un Ojārs Vācietis, kurš savukārt nonācis aci pret aci ar mūžību, ļaudis, kas gribot negribot kļuvuši par ceļojošā cirka personāžiem, un ļaudis, kas diriģē un vada šo cirku, XIII un XX gadsimts, bet punktu naktī uz jauno gadu tūkstoti pieliek autors pašrocīgi.

indexarhīvs    yandex     mega