Vladimirs Kaijaks. Likteņa līdumnieki-1 Enijas bize. Zem Marsa debesīm.

Liktenalidumnieki1VKaijaksfb2

Diezin vai Latvijā vairs ir kāds cilvēks, kurš pats būtu līdumu līdis. Daudzi pat nezina, kas ir līdums. Izcirtumu gan būs redzējis katrs ogotājs, sēņotājs vai tāpat mežā staigātājs. Egļu celmi kā repuļainiem pirkstiem zemē ieķērusies. Gājējam sejā sitas sīks krūmājs, kājas pinas zaru un izsvaidītu stumbeņu laužņā. Līdumu līst nozīmē izcirtumu pārvērst tīrumā. Tas ir ellīgs darbs. Tāpēc jau gandrīz simt gadus to neviens vairs neuzņemas. Lai gan mūsdienās ir jaudīgi traktori, krūmu griezēji un celmu rāvēji, kuri sakārni varot izvilkt kā burkānu. Par labāku tiek atzīts, ka meža vietā atkal aug mežs. Pat tur, kur agrāk bija aramzeme. Romānā “Enijas bize” aprakstītās Nārbuļu dzimtas aizsācējs Jēkabs arī paplašināja savus laukus, līdumu līžot. Sausajos pakalnos vien pie turības nebūtu ticis. Līdums ir viņa liktenis, un dzimtas liktenis ir kā līdums. Nekas nenāk viegli. Mīlestība, saticība, naids, lāsts, nelaba nāve un cerīga dzimšana viss samezglojies kā sapinušās saknes, un mūža ir par maz, lai atšķetinātu. Cilvēka paštaisnībā attiecības tiek pārcirstas un rautas, domājot, ka pašam nesāpēs. Bet, celmu uz vienu pusi veļot, palaikam tas negaidīti sveras atpakaļ un piespiež pie zemes tā, ka dažs vairs neceļas…zvabc

indexarhīvs  /  yandex  / mega

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *