Umberto Eko. Prāgas kapsēta

PragaskapsetaUEkofb2

Klejojot starp 19. gadsimta Turīnu, Palermo un Parīzi, mēs sastopam histērisku sātanisti; abatu, kurš mirst divreiz; dažus līķus kādā Parīzes kanalizācijas ejā; redzam, kā pakāpeniski top viltotais sacerējums, kas pazīstams ar nosaukumu Sionas gudro protokoli un vēlāk iedvesmos Hitleru veidot nāves nometnes; redzam jezuītus, kas vērpj intrigas pret masoniem; masonus un karbonārus, kas nožņaudz priesterus viņu pašu zarnās; artrītisku un līkkā­jainu Garibaldi; pjemontiešu, franču, prūšu un krievu slepeno dienestu plānus; atbaidošas un smirdīgas dzertu­ves, kur satiekas noziedznieki, kas absinta izgarojumos plāno spridzināšanas un dumpjus; redzam melīgus testa­mentus, velnišķīgas brālības un melnās mises. Lielisks materiāls feļetonromānam 19. gadsimta garā, turklāt šis ir arī ilustrēts, tieši tāpat kā tā laika turpinājumromāni. Tomēr šim sacerējumam ir kāda īpatnība: izņemot galveno varoni, visi pārējie romāna personāži ir reāli eksistējuši un attiecīgi darbojušies. Arī galvenais varonis dara to, kas patiešām ir noticis, lai arī realitātē varbūt viņa veikumam bijuši vairāki darītāji. Bet kas gan to zina. Kad visapkārt ņudz slepenie dienesti, dubultaģenti, nodevīgi virsnieki un grēcīgi priesteri, atgadīties var jebkas. Iespējams, ka šī romāna vienīgais izgudrotais tēls ir vispa­tiesīgākais un stipri līdzinās daudziem, kas joprojām ir starp mums.j.r.2011

indexarhīvs / yandex / mega

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *